IMG-20171118-WA0034

ceļaMirklis

Upe plūst pati.
Nešaubos.

Pamanu/ieraugu.
Atzīstu/saprotu.
Apzinos.
Šaubu beigas.

Kamēr nav notikusi apzināšanās,
šaubām nav, kur palikt.
Tās nebeidzās.
Un turpinās kā neuzticēšanās.
Un nenotiek ļaušanās.
Turpinās kontrole.
Konceptuālais prāts turpina kontrolēt Sirdsprātu.
Cilvēks turpina kontrolēt Dievu.
Absurds.

Upe plūst pati ar savu spēku.
Pirmspēks. Dabīgais spēks.
Brīvība ir upes plūsma.
Un skaistākais, ka man nav sev jāpierāda/jāpamato tas,
uz kurieni tā plūst.
Es to zinu. Caur dzīvu pārdzīvojumu.
Uzdrīkstoties/nebaidoties piedzīvot mūžīgo sevi.
Atkal un atkal.
/22.11.2017/

***

Sirdij Ir Balss.
Un To Dzird.
Sirds.

klusumā atskan soļi.
kāds nāk.
kāda balss ierunājas.
vārds ietiecas[klusumā].
vārds caurvij un atbrīvo[klusumu].
tagad dzirdu.
To.
Vienīgo.
balsi no mūžības.
manis nav.
un viss ir izdomāts.
atkal klusumu caurauž vārds.
nekas nav par daudz.
nekas nepietrūkst.
dzied vējš.
skan zvani.
aust mēness.
ko gribēji Tu man teikt?
ko vēlējos Tev pateikt?
neviens nekur nav aizgājis.
neviens nekad neaizies.
migla pieskaras upei.
debesis pārlido gulbji.
drīz snigs!
drīz balti sniegi snigs.
atkal ieskanas balss.
tā balss, kas nekad.
man neapniks!
/24.12.2013/

***

ja es būtu koks,
tad šajā brīdī
zeme zem manas lapotnes
būtu pilna ar kaltušiem
ziediem,
lapām
un
zariem,
bet es esmu cilvēks.

tik cilvēks es esmu, cik
manas plaukstas sakļaujas lūgšanā,
cik tās sakļaujas pašas no sevis,
cik tās paliek augšup vērstas!
/30.03.2014/

***

kā izteikt Tevi, zeme-
mana mīļotā?-
kaila gremdējos Pirmavotā.
saujām tīru klusumu smeļu.
un pāri sev leju.
pa sniega ceļu.
no augšas uz leju.
pie Tevis es eju.
/10.01.2016/

***

laiks, kas atļauj
tuvoties uz/pieskarties ar
pirkstu galiem sev,
Ir.

tagad kailu
plaukstu uz
lieku tagad
basu pēdu pie
kļauju tagad
vaigu pie
glaužu laikam.
dzīvs. jūtu,
ka Ir.

kas atļauj
tuvoties uz/pieskarties ar
pirkstu galiem sev?-laiks,
kas Ir./22.11.2017/

***

kamdēļ gan noliegt, ka ļoti.
esmu domājusi par mīlestību.
nu notiek tas, par ko domājusi esmu.
nu esmu. un zinu, ka esmu.

daudzas reizes ir jāpiedzīvo šī esamība.
lai izbeigtos domāšana.
par to vienīgo.
stāvokli, kas brīvs.
svētlaimīgs.
debesis bez mākoņiem.
Tukšas.
viņpus laika.

ne atteikties, ne iegūt.
pašatbrīvoties.
palikt būtībai būtībā.
viņpus karmas.

nesaucot vārdā.
neko ar to.
vien palikt.
tam, kas es esmu./20.11.2017/

***

starp bezgaldaudzām zeltainām lapām
atrast to vienu, caur kuru
savākties/sakoncentrēties un laisties
vaļā/vaļā/vaļā,
vienlaikus paspējot izdzīvot
koka, kam piederīga šī lapa, zeltaino mūžu
/26.08.2017/

***

atpazīstot sevi kā mirkli,
prāts aizvien biežāk izvēlās mirkli.
mūžīgā sevis satikšanas nepārspējamā prieka mirkli.
apzināšanās atbrīvotu.
atvērušos mīlestībā.
/26.11.2017/

***

tās ir manas debesis
un es drīkstu izvēlēties
to atbrīvošanas veidu
(vai ir varianti?
vai gan tie neietilpst komplektā?)
tāpat kā reiz izvēlējos
šīs debesis
(pieķēros dēļ aizmiršanās un
aizmirsos dēļ kaislībām)
un sevi
attiecībā pret tām.
(vai iespējami vairāki apzināšanās varianti?)
/25.03.2016/

***

diena restotā kreklā uz pirkstu galiem
kā zagle basa un klusa, lai mats nenokrīt, kad
rīts piestās zem mana loga ar nakts melnajiem zirgiem
es kariete būšu un vedīšu sevi uz mājām no dzīrēm
kā pēdējo viesi, kas, dejodams pēdējo valsi, 
atļāvies pacelt balsi par orķestra gaudeno spēli un
parādījis mēli kādam kungam frakā un
lielu naudu ne tikai zeķē, bet arī makā.

taka ved augšup.
uz pašām debesīm ved taka,
ko ejot neizbēgama ir laimes aka,
kur vīriņš bārdiņu baltu sijā to,
ko cietuma mūros vēl dienu raudu,
kaut labi zinu: šis vakars man beidzot ir brīvs!
/aprīlis, 2015/

***

 kad
vējš apstājas
debesīs, uz zemes
dzimst Buda.
/10.04.2015/

***

lai gan mīlestība
ir visdabīgākais
un būtībā vienīgais
CILVĒKA
evolūcijas notikums,
tomēr un tomēr
nākas atzīt,
ka mīlēt ir
jāmācās
līdzīgi
kā putni
mācās lidot.

protams, ka
tas nav grūti,
ja līdzās,
tuvumā,
pieejamā attālumā
ir kāds,
kurš patiesi zina,
kas ir
un
kā notiek
Mīlestība.

IR kāds,
kurš
patiesi zina,
kas IR
un
KĀ notiek
Mīlestība.
/28.02.2016/

***

…un tad pienāk rīts, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm caur prātu iziet atskārsme: “Ja es nedomāšu, kas tad domās tās domas, kuras paredzēts domāt tieši man?, Ja es nedarīšu, kas tad darīs to, ko paredzēts darīt tieši man?” Pēdējā laikā pārāk uzmācīga ir sajūta, ka tas bargais Skolotājs, kas esmu es pati attiecībā pret sevi, ar lineālu, kura vienīgā mēratzīme ir neatvērtais Tukšums, pie visniecīgākās roku kustības, kas vajadzīga, lai kaut ko uzsāktu darīt, atkal un atkal sit pa pirkstiem, skandinot: “Darīšana ne vienmēr ir labāka par nedarīšanu…” Šorīt pirksti tādi tumši violeti-paldies Dievam tās tomēr nav lineāla sitienu, bet melleņu lasīšanas pēdas…
/15.07.2015/

***

es varu apzināties.
visticamāk tas ir vienīgais,
ko varu es/kas jāvar man.
visas citas varēšanas ne manā ziņā.
tikai un vienīgi apzināšanās.
kā mīlestība pirmā un pēdējā
[un arī tās, ka pa vidu].
kā vējš, kas pieskarās
[Taviem/maniem/mūsu]
matiem/pierei/lūpām tai naktī,
kad debesīs aizlidojošie putni kliedz.

P.S. #1. ja Dievs ir, tad viss ir.
ja Dieva nav , tad nekā nav.
pilnīgi nekā nav tad, kad Dieva nav.
pilnīgi viss ir tad, kad Dievs ir.
Dievam būt/nebūt?-
tas drīzāk ir paša Dieva sevis uztveres jautājums.
kā arī atbildība.
vienlaicīgi.

P.S.#2. mūsu satikšanās pirmiemesls ir apzināšanās.
visi citi iemesli ir otršķirīgi.
to var saprast.
vietā, kur reāla ir satikšanās varbūtība, to var saprast.
vietā, kur satikšanās varbūtība ir nereāla, to nevar saprast.
un nevajag ar’.

P.S.#3. vai nu šķitums/likšanās, vai apzināšanās. ir vēl kādi varianti? ja nebūtu šķitums/likšanās, nebūtu apzināšanās. ja es nebūtu gājusi pa šķituma pēdām, vadoties pēc intuīcijas/sajūtām, kas arī ir neapzināts apzināšanās zibsnis, mēs nekad nesatiktos. un tādējādi kļūdu nav. kļūdu vispār nav.
/22.10.2017/

***

es nevaru aiziet vai atnākt,
jo vienmēr un visur
esmu
nemainīgs,
mūžīgs,
nepārejošs,
nesavažots,
nepakļauts
nekam un nevienam,
ārpus laika un apstākļiem esošs,
nekad nedzimis
bērns!
/31.05.2015/

***

pavisam noteikti šajā mirklī
pasaulē ir kāds cilvēks, kuram
es esmu dārgs tieši tāds, kāds
es esmu šajā mirklī.
un nākamajā būs tieši tāpat. 
un nav pamata šaubām, ka
aiznākamajā mirklī varētu nebūt tā.
apzinos to.
tas ir vienīgais, ko patiesi varu
sākt/turpināt/beigt ar to. šajā mirklī.
kā cilvēks, kurš dzimis starp cilvēkiem.
savai un visu jutīgo būtņu brīvībai dzimis.
apzinos to.
/21.10.2017/

***

varbūt, ka reiz pienāks laiks, kad vidusskolas pēdējās klasēs mācīs ne tikai organisko/neorganisko, bet arī jūtu ķīmiju. kaut vai kā izvēles priekšmetu. tiem, kuru sabiedrībasprāt vēl nenobriedušais prāts pamanījies pats sev uzdot mūžības mīklu: kā vienā acumirklī no nekā var izaugt kaut kas? pie tam Tāds, ka nav vairs miera ne dienu, ne nakti un visu laiku par To jādomā?

P.S. vispirmāmkārtām šī ir prāta dzīve. miesa ir pēc tam. un būtībā miesas funkcija ir līdzēt prātam apzināties. kāda jēga runāt par fizioloģiju/anatomiju, ignorējot apzināšanās fenomenu? skarties klāt apzināšanās fenomenam kaut vai informatīvā līmenī, manuprāt, ir vitāli svarīgi jau vidusskolas pēdējās klasēs. lai rodas izvēles iespēja. lai prāts vismaz ir informēts par pamatvērtībām. 

ja zinu, ka esmu,
[un zināt to nevar nekā citādi, kā vien apzināties]
[bet apzināšanās drīzāk ir Nekas nevis kautkas]
[apzināšanās ir neesamības jeb Tukšuma pārdzīvojums]
vairs nevaru gribēt būt.
[jo jau esmu]
[kā Nekas Es Ir]

gribēšana būt ir pamatgribēšana.
pamatvēlme.
[tāpat kā pamatbailes ir bailes no nāves.
un, ja ne no nāves kā tādas, tad no miršanas procesa gan.]
un, ja atkrīt pamatgribēšana, tad atkrīt visas citas gribēšanas
[tām vairs nav pamata. tas ir loģiski izsecināms, ka tām vairs nav pamata]
[un arī meklējot šo pamatu neatrast]
[meklējot vispār neko nevar atrast]
[vien apzināties to, kas IR]
[Tukšums viss IR]

es gribu. es vēlos. kāda atšķirība?-vārdi. kas ir vārdi?
vārdi izsaka mani. ja zinu, ka esmu, vārdi savu pamatlomu ir nospēlējuši.
galā koncerts ir beidzies.
un tiklab tas turpinās visu atlikušo mūžu.
kā Prieks. savas neesamības apzināšanās Prieks.

nevar atdalīt Prieku no apzināšanās. visi citi prieki ir iluzori.
tiem nav nekā sava. tiem vajag iemeslu. Priekam iemeslu nevajag.
tam, kas IR, nekad nekādos apstākļos nevajag iemeslu Priekam.
un Prieks nav atdalāms no Mīlestības. no Brīvības. no Laimes. no Miera.
tas ir viens un tas pats.

Miers iestājas tad, kad lietas nostājas savās vietās.
un tamdēļ ir būtiski sev noformulēt: ko es gribu?
tas ir par visu svarīgāk.
un arī noformulēt: no kā es baidos?
atzīties sev. nevienam citam. tikai un vienīgi sev.
attiecībā pret mani cits/otrs nav reāls, bet tas parādās kā reāls,
lai es sakoncentrētos/saformulētos/apzinātos.
tas cits/otrs pagriež mani pret mani. varbūt nereti iedzen stūrī.
nevis tāpēc, ka tas gudrāks būtu, bet tāpēc, ka tā ir.
viss ir tā, kā tas ir. un citādi nevar būt.

Gaisma?-Gaisma IR. tas Prieks jau arī ir tā Gaisma.
un arī, kad prieka nav, Gaisma IR.
Apzināšanās jautājums kā Damokla zobens virs cilvēku galvām griežas dienu un nakti.
un cērt pa vienai, pa vienai, pa vienai.
pāri paliek vien tas, kas IR.

paslien savu galvu mazliet augstāk par sevi pašu
un tā nocirsta taps. bez žēlastības.
kaps?-nē. beidzot Dzīve taps.
beidzot taps atrakts kaps.
un Tu augšāmcelsies nevis kā tārps vai līķis,
bet cilvēks, kas to, ko tam jāvar, arī varēs.
pie tam pats.

protams, ka no cilvēku galvām
bez Dieva ziņas nenokrīt pilnīgi neviens mats.
jo Dievs, radot cilvēku, ir pataisījis sevi par pilnīgu muļķi
un tagad, kā nu mācēdams, cenšas labot šo kļūdu.
tā, ka nevajag baidīties mest visu uz Dieva pleciem.
un nevajag skriet prom no tās vietas, kur viņš sevi kā šo muļķi nolicis.
lai viņam nav jātērē laiks, dzenoties pašam sev pakaļ.
lai laikā var notikt tas, kam jānotiek.
Priekā.
/18.10.2017/

***

caur dziļu, līdz
kaula smadzenēm izsāpētu mieru
ir tapušas kādas rokas. kāds
pieskārienu un glāstu valodā
uzrakstīts mīlestības stāsts beidzot
ir iztulkots un kailās formas tukšā satura lasījumi
var sākties. mēs elpojam no-līdz. mēs elpojam
kopā un visu sevi, jo
mēs taču reizi par visām reizēm gribam
izdzīvot sevi visu. pamazām/palēnām.
bez steigas. mīlas skārienam
nav sākuma un tādējādi nevar būt beigas. dziļāk.
dziļāk. dziļāk. kopā mēs ejam tur, kur
apzināti vēl nav būts. viņpus ierastā/pierastā.
aiz rutīnas. tur, kur virspuses putas pašas iet malā, lai
viens otrā mēs spētu ieraudzīt un
atpazīt savu īsto seju-to, kas
no mūžības nākusi uz mūžību atpakaļ iet.
apzināšanās seju. kopā ar visu apzināšanās Ceļu.

mēs elpojam. mēs elpojam no-līdz.
kāds pieskārienu un glāstu valodā
uzrakstīts mīlestības stāsts beidzot
ir iztulkots un kailās formas tukšā satura lasījumi
var sākties.

caur dziļu, līdz
kaula smadzenēm izsāpētu mieru
ir dzimušas kādas rokas.
/26.03.2017/

***

Tukšuma apzināšanās
notiek laikā kā mirklis,
kas ceļ pāri[no neapzināšanos uz apzināšanos].

tas, kurš ticis pāri,
arī zina, kā notiek tikšana pāri.

ko darīt ar šo zināšanu?
kas jādara ar šo zināšanu?
gribās taču to darīt zināmu citiem?!

tajā laiktelpā, kur/kad tā[zināšana, kā notiek tikšana pāri] notiek/atklājas, nav citu.
un laiktelpa nemaz nav laiktelpa šī jēdziena vispārpieņemtajā nozīmē.
tamdēļ daru to zināmu sev.
tas ir tas, ko nevaru nedarīt.
tas ir vienīgais, kas jāizdara man, lai pati ar sevi mierā es būtu.
lai pati no sevis beidzot brīva es kļūtu.
lai izbeigtos šaubas, ka patiesībā šaubu nemaz nav.
/09.07.2014/

***

piezīmes pēc Dalailamas Mācībām Rīgā, 2017.gada 23.-24. oktobrī

un tomēr  pilnīga[Tukšuma]pašatbrīvošanās notiek caur[Tukšuma] pašizpratni. ja [Tukšuma] pašatbrīvošanās būtu iespējama tikai caur [Tukšuma] pašpārdzīvojumu, tad plašā ciešanu pasaule jau sen būtu beigusi pastāvēt.

mainoties [mazinoties] neizpratnei, mainās [top brīvāka] izpratnes, kam jādara sevi zināmu neizpratnei, forma.

izpratne atpazīst pati sevi neatkarīgi no formas. tikai neizpratne ir tā, kurai nepieciešama tāda vai citāda izpratnes parādīšanās/izpausmes forma.

visdziļākā izpratne ir kaila. cik dziļai ir jābūt izpratnei, lai tā uzdrošinātos ar kailuma iekāri apsēstās neizpratnes priekšā atkailināties un netapt izvarota?

tvert šo pasauli tikai tādā veidolā, kādā tā parādās, tiešām ir posts.

protams, ka nekas nekad nav noticis, vien uzrodas sajūta, ka kautkas visu laiku notiek. lai[tas-nekas] atbrīvotos no šīs visnotaļ mokošās sajūtas, [tam-nekam] ir jāiegūst pašizpratne, bet pašizpratnes iegūšanas iespējas ir determinētas. nevar atklāties kāda dziļāka pašizpratne, kamēr nav atklājusies tā, kas tai stāv priekšā tādā vai citādā formā.

izbeigšanās.
/ar iespēju vārdiem, kas mēģina izteikt darbības, lietas un apstākļus, vienot klāt priedēkļus:
aiz-
ap-
at-
bez-
caur-
ie-
iz-
ne-
no-
pa-
pār-
pēc-
pie-
pret-
sa-
uz-/

kas ko kam var dot/ņemt?-
no turienes/nekurienes [uz]rodas [sa]jūta, ka
kautkas kautko kautkam dod/ņem
[iet/nāk, ceļas/krīt, plešas/raujas, velkas/laižas, blīvējas/šķīst].
vienlaicīgi [iz]pratne un [sa]jūta esmu.
kad [sa]jūta zūd, [iz]pratne paliek
[sajūta [uz]sūcas izpratnē].
ad infinitum.
[arī izpratne ir tukšums un arī tukšums ir tukšs].
/25.09.2017/

***

pilnmēness atspulgs jūrā-
Budas smaids par nakti
pirmo un vienīgo,
kas tikusi pāri
[sev kā jūrai]
[laivā, kuras nav].
/21.05.2015/

148307210.KxjblSll._DSC64500001

***

spēks dzīvot.
dzīvotgriba.
augt un izaugt.
piedzimtgriba.
vēlreiz dzīvot.
vēlreiz mīlēt.
pa īstam.
dzīvotgriba.
/03.05.2015/

Tree-at-the-precipice (2)

***

vienlaicīgi
esmu un rodos.

kā bezgalīgs zieds
vaļā veros,
kā avots
burbuļojos.

pats
no sevis
sevī.
/31.05.2015/

***

realitāte nav atdalāma no uztvērēja,
kurš, savukārt, nav atdalāms no uztveres.
mana realitāte ir tāda, kāda ir mana uztvere. 

sākot ar to,
no kurienes /kas pirms,
pavisam noteikti laikā sanāks
saule,
ja pienācis/kad pienācis
laiks mācīties [sauli].
iesākumā, pavisam noteikti, tā nebūs tāda
un, visticamāk, nekad tā nebūs tieši tāda-
no turienes, kas visu pirms,
austošā saule
/18.04.2017/

100_6683

lai mainītos mana dzīve[un es gribēju, lai tā mainās], man bija jāsatiek viņpus laika un apstākļiem, viņpus dzimšanas/miršanas/ slimību/novecošanas ciešanām esošo sevi. vai pēc šīs tikšanās ir mainījusies mana dzīve?-ir mainījusies dzīves, ko saucu par savu, uztvere. un tādējādi dzīve. caur sevis zināšanas vaļā nākšanu. un dzīvības spēka atraisīšanos.

***

“…šis vējš no kādas lielas lapas nests,
ko aprakstījis dievs…”/Rainers Marija Rilke/

to klusumu,
kas visu laiku ir, te
šeit, te tur
vago laiks caur putna
dziesmu, balsi tavu, pulksteni
pie sienas, ielas trokšņiem, vien
atskatoties vagas nav, kur
stādīt/audzēt/kopt un ravēt,
vākt un ziemai kastēs krāmēt/glabāt, lai
iztikšana būtu jaunu pavasari gaidot un
siltu/rāmu vasaru un
zelta rudeni un
baltu/baltu/baltu/baltu ziemu, kas
nāks pēc tam

cik absurdi ir domāt to, kas
bijis/būs,
cik absurdi ir plānot/mērķēt/trāpīt-kur?-
es neredzu neko un redzu visu kā jāņtārpiņš
ar palīdzību tavu manas
acis izgaismo, lai
tumsai cauri
skatītu es sevi

debesis/debesis/debesis
lejup krīt un pārveļas pāri

tik-tak/tik-tak/ak’
/25.06.2016/

***

viss ir manī.
nešaubos.
taču vērtība ir tas, vai
tajā visā/starp to visu
es spēju atrast sevi?
un nav neviena cita,
kas mani
tur atrast spētu.
vienu un sevis
pazaudētu.

kad notikusi caurtikšana vienam kultūrslānim, priekšā nākamais.
un tamdēļ vitāli svarīgi neatstāt
pēc sevis kultūrslāņus, jo
visiem kultūrslāņiem man pašam
tomēr un tomēr reiz nāksies tikt cauri.
neatstāt NEKO.
vien Līdzjūtību.
kā vissmalku un tādējādi visuriekļūtspējīgu vibrāciju,
kā smaržu, ko uztver un sajūt tas, kurš meklē.
un Zināšanu.
kailu. bez izdaiļojumiem. nepārprotamu.
kā zīmi, kas apstāties liek,
kas pagriezties liek,
kas vedina tieši uz Mājām
to, kam vēl ceļš,
to, kam vēl nav pienācis laiks nedomāt,
to, kam vēl nav pienācis laiks nedarīt,
to, kam vēl kultūrslāņi priekšā, kuriem jātiek cauri.

neatstāt pēc sevis NEKO.
vai tad nav gana šeit kaulu?
vai tad nav gana šeit trūdošu miesu un tārpu,
no kuriem ģeometriskā progresijā vairojas
jauni un jauni tārpi?
vai tad nav gana?
/01.03.2017/

***

man nepiemīt sava patstāvīga eksistence un tādējādi-jēga.
es eksistēju kontekstā-tur arī ietverta mana jēga.
konteksts ir dzīvs. šeituntagad.
es pati esmu šis dzīvais konteksts.
tiklīdz piešķiru sev citu jēgu, ciešu.

kā saulē saluši, kā
lijuši, kā caurā vējā stāvējuši
būtu vienlaicīgi kā divas plaukstas viena
otrai pretim lēni NO, cik vien
spārni plesties ļauj UZ, kur
bērns ar māti tiekas, kad
priekškars krīt, kad
plīvurs slīd, kad
indes stājas, kad
atkal/beidzot
mājas
mājas
beidzot/atkal
kad indes stājas
kad plīvurs slīd
kad priekškars krīt
ar māti bērns kad tiekas
kur UZ ļauj plesties spārni
cik vien NO lēni pretim otrai
viena kā divas plaukstas kā vienlaicīgi būtu
stāvējuši vējā caurā, kā lijuši, kā saulē saluši

kā?-varbūt, ka saule, kamēr
zeme pret sienu ar zobiem, ņem
un vienkārši [No-uZ] lēkā?
/07.04.2017/

***

nevaru atrast jēgu? nezinu sūtību? nav mērķa?-
sāku ar apzināšanos. sevis apzināšanos. 
tādā veidā jēga un sūtība, un mērķis pašatklājas. kontekstā.
nekam un nevienam, kam nepiemīt sava patstāvīga eksistence,
nevar būt sava patstāvīga jēga/sūtība/mērķis. tā uzrodas/atklājas kontekstā.

kas laižas vaļā?-es.
no kā laižos vaļā?-no sevis.
kur notiek laišanās vaļā?-manī.
kas ir laišanās vaļā?-tas pats.
gaisma atgriežas Tukšumā.
dematerializējas
gan zupa, gan kauli, gan zupā nejauši iekritis mats.
/11.08.2017/

***

kad tas, kurš
krīt, sāk apjaust, ka
pamats, pret kuru
iespējama atsišanās
piezemējoties, ir
Tukšs, krišana
vēršas lidojumā
brīvā
/ne jau mana, bet kāda(viena no daudziem)
Rinpočes(tas, kurš izpilda vēlēšanos)
ziņa, ar domu taču, lai kādam nāk kāda
at-ziņa kā at-balss, kā at-skaņa, kā sevis paša Mājās at-saukšana no
tirgus laukuma, no
kūts, no lai-dara, gar kuru, protams, ka nevienam nav nekāda
daļa, tikai jautājums, cik ilgi vēl līs un kamdēļ atkal ir
vētra-jūra izkāpusi krastā brīnās, cik žēlojams ir
koks, kas ņem un
cīnās/

tur, kur
Es Esmu, nekas
nenotiek, nekam nav jā-
notiek bez sniega
(kārtukārtām viss apsnieg, apsnieg un vēlreiz apsnieg)
Es Esmu
Viens
pieskāriens ne
steigas, ne
sākuma, ne
beigas Tavām acīm
(ka nenoskatīties)
zibens, palaists vaļā, ļimst
(ka tik nav slims?!)-
viss sāp un
lūpas mazliet zilas
(ak’, no kvēliem dzīves skāvieniem un skūpstiem taču)
pavarda uguns tik neizsakāmi viegli nu šķiļas-
trīcošiem pirkstiem, drebošām
kājām, mazliet valodu raustot un vārdiskos jēdzienus maisot un jaucot, tumsā eju
UZ
Mājām, neatstājot pēdas ne
debesīs, ne
arī zem kājām
/21.06.2016/

***

tā grāmata laikam
ir tikusi pārāk
ilgi lasīta, ka apnikusi un
lasītājam sagribējies ieskatīties beigās caur jautājumu:
vai dzīve tiešām ir
tik vien un
kas ir nāve,
mīlestība un
laime?

kur nu tāds,
beigās ieskatījies,
ies?
/28.08.2016/

***

velns pa vai ne parāvis, bet tas notiks.
vai esi gatavs pieskārienam?
vai gribi zināt, kā tas notiks?

patiesībā nav nekā cita kā tikai būtība.
un būtībā ir ietverta apzināšanās.
tās būtiskais starojums ar pašu būtību noklusējumā.
mūžīgā. vienīgā.

caur šo starojumu atklājas tās daiļums.
tā staro tieši tā, kā tai jāstaro. īstajā vietā un īstajā laikā. bez pārpalikumiem.
zibsnis. acu mirklis. pieskāriens. glāsts. impulss.
apzināšanās.

vecajā pasaulē jauna ir apzināšanās.
apzināšanās komplektā ir atbildība.
atbildības komplektā ir zināšana.
kā notiek un kas ir būtība.

vai gribi zināt, kā tas notiks?
vai esi gatavs pieskārienam?
velns pa vai ne parāvis, bet tas notiks.
pēc mirkļa. vai mūžiem.
/28.07.2017/

***

kad rimstas konstruētājprāts,
paliek sirdsprāts,
paliek pieskāriens, apskāviens, glāsts,
paliek reālas brīvības stāsts.
par tik, par cik.
kā lakstīgalas dziesma.
/21.05.2017/

***

nu beidzot klusums bērzu birzī manā:
ne putni kliedz, ne gaudo vējš, ne skaro smilgas.

pirms atbalss izskanēja balss
un tikai tad kļuva iespējama nākšana,
un tikai tad sākās iešana
it kā nejauši, it kā pa ceļam
katram ar sevi kopā uz Mājām!
/30.05.2015/

***

“Pirmajā reizē, kad kā pieaugušais piedzīvo beznosacījumu mīlestību, tā var šķist kā nemanāma šļūdoņa kušana. Tāpat tā var atgādināt dabas stihiju, milzu zemestrīci, kas iztrīcina iekšējo būtību. Tu iemīlies, bet tik intensīva un aptveroša mīlestība maina pašuztveri. Tu nevari papeldēt tik milzīgā okeānā, tādēļ paliec paša ierobežotajā mazajā dīķītī. Pat, ja tā atvēršanās notiek tikai uz brīdi, pat ja mīlestība pazūd un acīmredzami tiek aizmirsta, izpratnes brīdis-sirds atvēršanās mirklis-iekrāso visu atlikušo mūžu. Atpakaļceļa vairs nav.”/Rāmdass/

caur
mūžiem
es eju uz
satikšanos ar
to sevi, kas
spētu mani mīlēt
bez nosacījumiem-tā
soli pa solim caur tevi un tevi
es tuvinos pati ar sevi
/26.08.2016/

***

es nevaru iziet ielās
ar ziedošu puķi pie krūts,
ja neko nezinu
par zemi, kur augusi tā,
par saknēm,
par mēsliem, kas
ir tās pamatā.
bet zināt man nozīmē nevis likt akcentu uz skaitļiem,
radurakstiem/vēstures faktiem un to interpretācijām, bet
pārdzīvojumu. dziļu un pamatīgu sevis pārdzīvojumu, izdzīvojumu, piedzīvojumu.
līdz kaula smadzenēm izsāpētu/izraudātu/izkliegtu sevi,
balansējot uz trauslās robežas starp prātu un neprātu.
miršanu/dzimšanu/miršanu/dzimšanu/miršanu un sadegšanu. un pelnos pārtapšanu. un
tad augšāmcelšanos no pelniem kā ziedošai puķei pie Mīļotā krūts.
/04.07.2017/

***

tam, ar kuru notiek Skaidrības brīnums, neizbēgami vienā acumirklī mainās uztvere. pēc tam šo uztveres maiņas acumirkli šķērsgriezumā tas pats skata laikā, kas bijis/ir/būs, kā filmu ar sevi pašu visās iespējamajās lomās.

 ir kāda realitāte, kurā
starp mums neeksistē attālums,
un tā ir
pirstāvokļa realitāte, kurā
viss izpausmes potenciāls, kas
līdz šim laikā darījis mūs tālus,
atrodas miera stāvoklī;
pirmstāvokļa apzināšanās
(un neko citu ar to nevar ie/pa-sākt)
ir sadarbības pamats, bet
tiklab arī
kopā darbojoties
mēs varam tuvināties pirmstāvokļa apzināšanās brīnumam
un
vienlaicīgi izšķīst tajā
(cik sevi zinošiem mums jābūt satikšanās brīdī, lai būtu iespējams notikt tieši tā, kas nenoliedzami ir laime liela, lai neteiktu, ka vislielākā?)
/26.07.2016/

***

iesākumā nebija nekā. tikai viens elpoja bez elpas.
beigumā būs tāpat. nebūs nekā un tikai viens elpos bez elpas.
un tādējādi arī pa vidu nav nekā.
tikai tas viens visu laiku elpo bez elpas.

mākoņi
nāk un iet, bet
debesis nepāriet-
tās nevar pāriet,
tās paliek,
tās laikā kā mirklis
mūžīgi tīras paliek
/01.08.2015/

***

vienkārši
laikā ir pienākusi
kāda prāta kārta
zināt tukšumu savu
un, par cik tā
ir ne-parasta zināšana,
tad, nenoliedzami,
tas ir ne-parasts[tam prātam] notikums
(būtiski atšķirīgs no citiem notikumiem,
kas notiek ar prātu, kad laikā pienāk to kārta/rinda)

ja tā tas notiek, tad
tā tas paredzēts bijis
un bezjēdzīgi domāt:
kā būtu, ja būtu

tas notiek ātri un, protams, ka
sāp-prāts grib vēl tverties, bet
nav vairs pie kā
/14.08.2016/

***

mostas tas, kurš
redz sapni,
nemostas sapņu tēli-
tie izgaist kā nebijuši-
vienkārši, skaisti un cēli

vārdi
vairs nenāk un neturās kopā
nevis tāpēc, ka tiem
kāds būtu atņēmis
kopā nākšanas un kopā turēšanās spēku,
bet tāpēc, ka klusums
ir [cik necik]paškliedējis sevis zināšanas šaubas
un spēj būt aizvien neatkarīgāks no vārdiem, ar kuriem
tiek izteikta, pamatota un darīta zināma(tam pašam) tā esamība
/20.08.2016/

***

nakts. debesis
zvaigžņu pilnas
pulsējot mirgo.
/01.05.2017/

M35atlas

***

“sniedz roku iela pelēkā-man šonakt jāaiziet…”/Austra Skujiņa/

nekad vairs
ar mani
nevarēs notikt
tas, kas noticis,
nevis tāpēc, ka
būtu beigušas pastāvēt
tāda veida ciešanas,
bet tāpēc, ka
ir beidzis pastāvēt
tas, kurš identificējas
ar šīm ciešanām

tas ir miris
un
par cik
tā miršana
ir notikusi
apzināti,
tad līķis
nemaz nav līķis
vispārpieņemtā izpratnē-
tas ir nektārs,
kas dziedina
ar attiecīgo kaiti
sirgstošos
/17.04.2016/

***

ja esmu notikusi kā tīrā apzināšanās(tas svētmirklis, kurā prāts atpazīst pats savu pamatu/dabu), esmu modusies kā Gaisma, esmu modusies kā Mīlestība, esmu modusies kā Spēks. Gaismas Spēks, Mīlestības Spēks. process ir sācies(lai process sāktos, pietiek ar 3 sekundēm). un manis kā indes[iedomība, skaudība, greizsirdība, alkatība, tumsonība] kauss pamazām/palēnām tukšojas(kā tukšojas vanna, kad izņem korķi). un es kā Svētlaimīgā Vienotības telpa pamazām/palēnām plešos/dziļinos/pildos. vai meklējot varu atrast sevi?- vien piedzīvot  Vienotības Svētlaimi kā augstāko intuitīvās un maņu uztveres Liecinājumu. vien būt  tas, kas es esmu./tāda šorīt ir mana sevis un Tevis izpratne, caur ko miers./

vai Tu vari satikt mani,
ja manis kā tāda,
ko Tu varētu satikt,
nemaz nav?

vai es varu satikt Tevi,
ja Tevis kā tāda,
ko es varētu satikt,
nemaz nav?

vai mēs vispār varam satikties,
ja mūsu kā tādu,
kas viens otru varētu satikt,
nemaz nav?

bet ir iespējamība.
un varbūtība.
atklāsmes zibsnis.
zieda atvēršanās brīnums.
atnākšanas gaišais prieks.
izziņas procesa reibinošā smarža un garša.
aiziešanas sēras.
mirklis, kad apstājas laiks.
pretī iešanas/nākšanas trauslums.
tuvošanās klusums.
priekšnojauta.
pieskaršanās trīsas.
saplūšanas svētlaime.
izšķīšanas galējā ekstāze.

ir iespējamība.
ir bet.
ir varbūtība.
ir un.
ir zibsnis.
ir brīnums.
ir prieks.
ir smarža un garša.
ir sēras.
ir mirklis, kad apstājas laiks.
ir trauslums.
ir klusums.
ir priekšnojauta.
ir trīsas.
svētlaime IR.
ir izšķīšanas galējā esktāze.
iespējamība vienmēr ir.
jo Vienotība Ir.
tik vien.
tā sasodītā Apzināšanās.
/01.03.2017/

solvita bairavi